Kad vīrietim paliek nedaudz pāri piecdesmit un pēkšņi viņa dzīvē parādās jauna, starojoša un enerģijas pilna sieviete, prāts mēdz apmigloties ātrāk nekā logs rudens lietū.
Tu sēdi savā kabinetā, skaties uz ostas celtņiem un pēkšņi notici, ka šī ir tā otrā iespēja, par kuru raksta romānos.
Man šķita, ka beidzot esmu atradis kādu, kurš manī saskata vīrieti, nevis tikai statusu vai uzkrājumus. Tomēr realitāte izrādījās daudz skaudrāka – es nebiju nekas vairāk kā ērta un beztermiņa kredītkarte skaistā iepakojumā.
Viss sākās Ventspilī: mūsu pirmā tikšanās un lielās cerības
Mani sauc Roberts. Man pieder neliels, bet stabils loģistikas uzņēmums tepat Ventspilī. Gadu gaitā esmu izveidojis biznesu, kas ļauj dzīvot tiešām komfortabli – ir gan kapitāli izremontēta māja Gāliņciemā, gan jaudīgs apvidus auto.
Pirms nepilniem trim gadiem es pieņēmu darbā jaunu biroja vadītāju Agnesi. Viņai tikko bija apritējuši divdesmit pieci. Viņa bija gudra, pamanāma un vienmēr prata atrast īstos vārdus, lai pat vissliktākajā dienā es justos kā pasaules valdnieks.
Agnese jau no pirmās nedēļas izrādīja īpašu uzmanību. Viņa precīzi zināja, kādu kafiju es dzeru, viņa vienmēr apjautājās par manu veselību un šķita patiesi ieinteresēta visā, ko es daru. Viņa mēdza uzkavēties pēc darba laika beigām, it kā lai pabeigtu atskaites, bet patiesībā mēs stundām ilgi sarunājāmies.
Es jutu, kā mana sirds sāk kust. Pēc iepriekšējās šķiršanās, kas bija notikusi pirms sešiem gadiem, es biju juties vientuļš, un šī jaunā sieviete ienesa manu dzīvē krāsas, par kurām biju jau aizmirsis.
Mūsu steidzīgās kāzas un pirmie mirkļi, kas lika aizdomāties
Mūsu attiecības attīstījās galvu reibinošā ātrumā. Jau pēc trim mēnešiem Agnese ievācās pie manis, bet pēc pusgada mēs dzērām šampanieti savās kāzās.
Mans sens draugs Andris, kuram ir savs autoserviss, toreiz mani mēģināja vest pie prāta. Mēs sēdējām ostmalas krodziņā, vērojot kuģu ienākšanu, un viņš tieši pajautāja:
— Robert, vai tu tiešām esi tik akls? Viņai acīs nespīd mīlestība, tur spīd tavi bankas konti un iespēja neko nedarīt. Viņa ir jauna meitene, viņai vajag tusiņus un dārgas mantas, nevis tavu mierīgo dzīvi.
— Tu vienkārši esi kļuvis pārāk skeptisks, Andri, — es toreiz pārliecināti noteicu. — Agnese ir pavisam citāda. Viņa manī saskata to, ko citas gadiem nav spējušas pamanīt.
Toreiz es tiešām tā domāju. Es jutos kā uzvarētājs, kurš beidzot ir dabūjis “galveno balvu”. Es biju pārliecināts, ka mana pieredze un viņas jaunība ir ideāls savienojums.
Dzīve mainās: No biroja vadītājas par dārgu rotājumu
Tūlīt pēc gredzenu apmaiņas Agnese paziņoja, ka darbā vairs neatgriezīsies. Viņa teica, ka vēlas veltīt sevi man un mūsu kopīgajai mājai, radīt tajā mājīgumu. Es to uztvēru kā skaistu žestu un piekritu.
Taču mājas solis viņu neinteresēja ne mirkli. Viņa nevis gatavoja vakariņas, bet pasūtīja dārgākos ēdienus ar piegādi. Viņa nevis kopa puķes dārzā, bet pieprasīja algot dārznieku firmu, jo “zeme bojājot viņas dārgo manikīru”.
Viņas dienas pagāja, tērējot manu laiku un, galvenokārt, naudu. Viņa regulāri brauca uz Liepājas vai Rīgas lielveikaliem un atgriezās ar kaudzi dizaineru iepirkumu maisu.
Katrs šāds brauciens man izmaksāja simtus, reizēm pat tūkstošus eiro. Ja es mēģināju iebilst vai pajautāt, kur īsti palikusi pēdējā pārskaitītā summa, viņa tūlīt pat lika lietā savu pārbaudīto taktiku:
— Robert, es taču esmu tava sieva! Vai tad tu gribi, lai es izskatos slikti un tev būtu kauns ar mani iziet sabiedrībā? Es taču to daru tevis dēļ!
Un es klusēju. Es maksāju par visu – par jauno telefonu, par dārgajām sejas procedūrām, par nebeidzamajiem SPA apmeklējumiem Jūrmalā. Vidēji mēnesī viņa iztērēja summas, kas pārsniedza labas algas trīskāršu apmēru. Es jutu, ka mana uzņēmuma brīvie līdzekļi sāk sarukt, bet bailes viņu zaudēt bija stiprākas par loģiku.
Ziema, vēsā jūra un sapņi par tālām, saulainām vietām
Kad Ventspili pārklāja bieza sniega kārta un sākās tiešie, griezīgie jūras vēji, Agneses vēlmes kļuva vēl pamanāmākas un grandiozākas. Viņa paziņoja, ka šis nebeidzamais pelēkums un aukstums viņu emocionāli pilnībā iztukšo, tāpēc vienīgais glābiņš esot steidzama un vismaz mēnesi ilga atpūta saulainajā Bali vai kaut vai Taizemē.
Turklāt runa nebija par parastu ceļojumu – viņa uzstāja tikai uz augstākās klases luksusa apartamentiem ar pilnu servisu, kur par visu jau ir samaksāts un nav ne par ko jādomā.
— Robert, tas taču ir mūsu attiecību vārdā. Es atgriezīšos iedegusi un laimīga, un mēs atkal būsim kā tikko iepazinušies, — viņa čukstēja, glāstot manu vaigu, kamēr es galvā rēķināju, no kura biznesa projekta man nāksies atvilkt naudu, lai to visu apmaksātu.
Tajā brīdī es pirmo reizi skaidri apjautu, ka kaut kas nav kārtībā. Es jutos nevis kā mīlošs vīrs, bet kā staigājošs bankomāts, kuram nav tiesību uz savām vēlmēm vai nogurumu.
Es biju kļuvis par instrumentu viņas luksusa dzīves nodrošināšanai.
Viss mainījās vienā vakarā, kad es negaidīti pārnācu mājās pāris stundas agrāk. Agnese bija viesistabā un pa telefonu runāja ar savu draudzeni. Viņa mani nedzirdēja, jo virtuvē trokšņoja kafijas automāts, un es neviļus apstājos aiz durvīm.
— Nu, kā iet tavam “večukam”? — draudzene otrā galā smējās tā, ka varēja dzirdēt caur skaļruni.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā atrisinājās šī situācija un kādu lēmumu es pieņēmu tajā izšķirošajā vakarā
